Kolimas stāsti

Varlams Tihonovičs Šalamovs (1907–1982) – krievu padomju prozaiķis un dzejnieks, dzimis Vologdā mācītāja ģimenē. Iguvis labu mājas izglītību, pabeidzis ģimnāziju, darba skolu. Bet nevēlējās iet tēva pēdās, pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja ādas apstrādātājā Kuntsevas ādas fabrikā, bet vēlāk tika... uzņemts Maskavas universitātē padomju tiesību fakultātē. Galvaspilsētā viņš apmeklēja literāros pulciņus, gāja uz dzejas vakariem. Divas reizes Šalamovs tika arestēts un izsūtīts vispirms (1929–1931) uz Višeras nometni Permas apgabalā, kur būvēja Berezņikova ķīmisko kombinātu, bet pēc tam uz Kolimu (1937–1951) ziemeļaustrumu nometnē, kur strādāja zelta ieguvējs, mežstrādnieks, zemes rakšanas darbinieks, iegūstot ogles. Vēlāk, pabeidzot feldšeru kursus, Šalamovs strādāja par feldšeru Tālajos Austrumos. Neiedomājami smags darbs un nometnes dzīves apstākļi, kas skāra veselu paaudzi, kļuva par pamatu Šalamova stāstu un eseju ciklam "Kolimas stāsti", kas stāsta par ieslodzīto dzīvi padomju labošanas un darba nometnēs 1930.–1950. gados. "Kolimas stāsti", pie kuriem V. Šalamovs sāka strādāt tūlīt pēc atgriešanās no Staļina nometnēm un strādāja gandrīz divdesmit gadus, no 1954. līdz 1973. gadam, – satriecoša mākslinieciski dokumentāla liecība par vienu no vissmagākajām XX gadsimta traģēdijām.