Mirušās dvēseles. Poēma

Nikolajs Vasiļjevičs Gogoļs (1809–1852) — rakstnieks, dramaturgs, kritiķis, publicists, daudzu darbu autors, kas iekļauti pasaules literatūras zelta fondā.
Par savu radošo darbību Gogoļs teica: «Man tikai tas labi izdevās, kas tika ņemts no realitātes». Rakstnieks bieži vērsās pie mītiem, leģendām un folkloras avotiem, tādēļ reālā pasaule viņa darbos bieži saplūst ar fantastisko.
Poēma «Mirušās dvēseles» sākotnēji tika iecerēta kā ceļa norādījums uz tikumību un tai vajadzēja sastāvēt no trim daļām, kas būtu savdabīgs atkārtojums «Ellē», «šķīstītavā» un «Paradīzē» pie Dantes, bet, kā zināms, tika pabeigta tikai pirmā tās daļa. Tomēr pilnīgi acīmredzams ir poēmas nodoms, ko Gogoļs atklāj vienā no savām pēdējām piezīmēm: «Esiet ne mirušas, bet dzīvas dvēseles». Ne mazāk dziļa jēga piepilda izrādi «Revizors», kurā īstais revizors kļūst mūsu sirdsapziņa: «...bīstams ir tas revizors, kurš mūs gaida pie kapa durvīm». Abi darbi satur garīgās atriebības ideju, un galvenās pretstatītās spēki tajos kļūst labais un tam uzvarētais ļaunums.
Izdevumā iekļauta poēma «Mirušās dvēseles», izrāde «Revizors», kā arī stāsti «Deguns» un «Mētelis».