Tīra sirds, apgaismots prāts

Divdesmit gadu vecumā Mora O’Haloran piedalās universitātes demonstrācijās, mudina viesmīles izveidot arodbiedrību un kā brīvprātīgā strādā ar bērniem ar autisma spektra traucējumiem. Mora ņem piemēru no katoļu svētās Mātes Terēzes, bet mājās meditē lotosa pozā, pārsteidzot radiniekus, — Īrijā 1970. gados budisma prakses vēl nav populāras. Divdesmit četros gados viņa dodas uz Japānu bez īpašiem plāniem un trīs gadus pavada budistu klosterī.
Grāmatā apkopoti Mores O’Haloran dienasgrāmatas un vēstules par šiem trim gadiem: no ceļojuma uz Japānu sākuma līdz mācību beigām klosterī Tōshōji. Viņa kļuva par pirmo rietumu sievieti, kas saņēma dharmas nodošanu, un ieguva tiesības mācīt zen mācību. Tomēr ceļā no Tokijas uz Dublinu Mora gāja bojā autoavārijā — viņai bija divdesmit septiņi gadi. Atmiņā par «lielo apgaismoto» templī
Kannonji ir uzstādīta Mores statuja bodhisatvas līdzjūtības tēlā.
Neskatoties uz garīgo meklējumu nopietnību, O’Haloran intonācija ir tālu no dievbijīgas attālinātības: vēstulēs viņa izsmej havajiešu krishnaītu pašapmierinātību, kritizē dzimumu nevienlīdzību un izklāsta disertācijas plānu.
Viņas dienasgrāmatas liecina par mūku dzīvi, kas veltīta darbam un izziņai: «tukšums» un citi zen filozofijas jēdzieni grūti izsaka vārdos, bet rīsu vārīšana un kopīga maltīte dienu no dienas kļūst par meditāciju.

Tulks: Sofja Abaševa