Nostalgijas nākotne

Vai cilvēks var just nostalgiju par mājām, kurām viņam nebija? Kāds ir iemesls tam, ka globalizācijas laikmetā ir ne mazāk globāla nostalgijas epidēmija? Kāds ir atmiņu par Veco Pasauli liktenis Jaunā Pasaules kārtībā? Vai mēs apzināmies, par ko tieši mēs jūtam nostalgiju? Pētījuma laikā par "sirds hipohondriju" no izārstējamas slimības līdz neizārstējamai eksistences formai modernā laikmetā Svetlanai Boim izdevās atklāt jaunu pielietojuma jomu, jaunu tipoloģiju, jaunas estētikas identifikāciju, proti - nostalgijas pētījumus: no "Jurassic Park" līdz totalitāras skulptūras dārzam Maskavā, no mīlestības vēstulēm pie Kafkas kapa līdz atklāsmēm Hitlera imitatoram, no jauno sinagogu drupām Berlīnē līdz restaurētajai Siksta kapelai… Boim apgalvo, ka nostalgija ir ne tikai pievilkšanās pie pamestām mājām vai atstātās dzimtenes, bet arī ilgas pēc citiem laikiem - mūsu bērnības perioda vai tālas vēsturiskas laikmetas. Apvienojot filozofiskā esejas, estētiskās analīzes un personīgo atmiņu žanrus, autore pēta kolektīvās nostalgijas telpas, nacionālos mītus un personīgās izsūtīto stāstus. Viņa mūs ved pa postkomunistisko pilsētu - Sanktpēterburgas, Maskavas un Berlīnes - drupām un būvlaukumiem, pēta rakstnieku un mākslinieku iedomātās dzimtenes - V. Nabokova, I. Brodskā un I. Kabakova, apsver imigrantu mājās esošo suvenīru kolekcijas utt.