Laika eho

1785. gadā lielais vācu dzejnieks Fridrihs Šillers uzrakstīja "Odu priekam" un iemiesoja tajā visdziļākās Eiropas Apgaismības sapņus. Beethovena Devītā simfonija dāvāja Šillera vārdiem spārnus, bet gadsimtu vēlāk tā pati "Oda priekam" tika izmantota nacistu propagandistu un izkropļota līdz neiespējamībai. Kad runa ir par to, kā sabiedrība atceras šīs arvien tālākas katastrofas, prātā nāk grāmatas par vēsturi, arhīvi, dokumentālie filmi, memoriāli, izcirsti no akmens. Džeremijs Eihlers piedāvā ieklausīties Otrā pasaules kara muzikālajos darbos-memoriālos. Autors kaislīgi un atklāti pierāda mūzikas spēku kā kultūras atmiņu, mākslas formu, kas spēj nest pagātnes jēgu. Autors parāda, kā četri izcili komponisti — Rihards Štrauss, Arnolds Šēnbergs, Dmitrijs Šostakovičs un Bendžamins Britens — pārdzīvoja Otrā pasaules kara un holokausta laikmetu, un pēc tam iemiesoja savu pieredzi dziļi aizkustinošos, transcendējošos muzikālos darbos, kas ir laika zuduma eho. Eihlers ir nepagurstošs un izdomas bagāts: viņš piesaista liecības no rakstniekiem, dzejniekiem, filozofiem, mūziķiem un parastiem cilvēkiem. Viņš parāda, kā visa laikmeta noslēpums ir šajos skaņās un komponistu likteņos. Eihlers apmeklēja galvenās vietas, kas saistītas ar mūzikas radīšanu — no Kventrijas katedrāles drupām līdz Babij Jar gravai Kijevā. Kamēr izzūd dzīva atmiņa par Otro pasaules karu, "Laika eho" piedāvā jaunus veidus, kā klausīties un dzirdēt vēsturi. Atpazīt šajā mūzikā atbalsojumus no tā, ko dzirdēja, par ko rakstīja un sapņoja, uz ko cerēja un ko raudāja cita laikmeta. Šī grāmata, kas ir piepildīta ar lirismu un līdzjūtību tās varoņiem, liek mums aizdomāties par kara mantojumu, par pagātnes klātbūtni mūsu šodienas dzīvē.