Papīra teātris: neproza

Savu jauno grāmatu Ludmila Ulička nosaukusi diezgan provokatīvi — neproza. Un tas ir daļēji viltība, jo gan scenāriji, gan personīgās dienasgrāmatas, gan memuāri, gan lugas tiek lasīti kā vienots stāstījums, kura tēma — dzīve kā teātris. Papīra, neatdalāms no rakstnieka amata.
«Realitāte izslīd. Viss asāk jūtama robeža, un pēkšņi mēs atklājam, cik svarīgas ir detaļas personīgajā pagātnē, cik daudz ir bijis dotas — gan prieku, gan ciešanu, gan zināšanu. Lielais dzīves teātris, kurā galvenais, kas paliek, — teksts. Es nodarbojos ar tekstiem. Kas no tiem ir būtisks, bet kas nē, parādīs laiks».
Ludmila Ulička