Ideāli un realitāte krievu literatūrā

Kņazs Pēteris Aleksejevičs Kropotkins bija ne tikai izcils revolucionārs, ideologs un teorētiķis anarho-komunisma, bet arī slavenais zinātnieks, pētnieks, kurš uzrakstījis virkni nopietnu zinātnisku darbu ģeogrāfijā, ģeoloģijā un literatūrā. Viņš nodarbojās ar izglītojošu darbību un centās iepazīstināt rietumu iedzīvotājus ar krievu kultūras bagātību. Viņa lekciju kurss par krievu literatūras vēsturi, kas tika lasīts ASV XX gadsimta sākumā, kļuva populārs. Ierakstītas angļu valodā un ātri rediģētas autora, lekcijas pēc tam tika tulkotas krievu valodā un pirmo reizi izdotas Krievijā 1907. gadā. Kopš tā laika tās ir vairākkārt pārizdotas, un daļa Kropotkina novērtējumu un koncepciju kļuva par pamatu padomju literatūrzinātnei, bet kņazam mēs esam parādā dažus labi zināmus no padomju literatūras mācību grāmatām stabilus izteicienus un definīcijas. Galvenā šī kursa iezīme ir tā ārkārtējā politiskā ieinteresētība. Ideja ir galvenais mērs visam un ietekmē jebkuru novērtējumu, autors un darbs tiek svērti uz lietderības vai kaitējuma svariem „revolucionārās cīņas un labākas pasaules iekārtošanas” labā. Neskatoties uz šīm iezīmēm, lekciju kurss ir monumentāls mēģinājums sistematizēt visu krievu kultūras vēsturi un piedāvā sakārtotu koncepciju un shēmu tās izpētei. Neskatoties uz visām izmaksām, Kropotkina uzskati ir interesanti un lielā mērā oriģināli, novērtējumi ir savdabīgi un bieži precīzi, bet teorētiskie principi pārstāv ne tikai idejisku, bet arī zinātnisku vērtību.