Oratoriskā māksla

Oratoriskā māksla pastāvēja daudzās senajās valstīs, tomēr tās vēsture tiek skaitīta no 490. gada pirms mūsu ēras, kad sengrieķu ģenerālis Perikls izveidoja Atēnu demokrātiju. Pēc tam Aristotelis, vēlāk Cicerons izveidoja ne tikai sistemātisku zinātni par runas mākslu, bet arī izstrādāja profesionālās prasības retoram. Patiesais orators nav tas, kurš aizrauj citus ar savām domām, bet gan tas, kurš ievēro dialoga un kopīgas pilsoniskās eksistences noteikumus. Renesanses laikmetā Lorenco Valla un Huans Luiss Vives pārdomāja oratora lomu sarežģītās politiskās situācijās. Domātāji un rakstnieki Jaunajos laikos Šarls Perro, Mihails Lomonosovs un Georgs Hegels izstrādāja jaunus retorikas noteikumus kā sociāla iedvesma, kas audzina atbildīgus pilsoņus. Retorika joprojām ir aktuāla arī mūsdienās: oratoriskā māksla palīdz sasniegt panākumus profesionālajā darbībā, strādāt ar sociālajām prasībām un uzlabot komunikācijas jomu. Šajā izdevumā iekļauti fragmenti no pazīstamu antīko, rietumeiropiešu un krievu autoru darbiem.