Sokrats un Platons

Sokrats un Platons satikās 408. gadā pirms mūsu ēras un nešķīrās līdz Sokrata nāvei. 20 gadu vecumā Platons, talantīgs jaunietis ar lielām cerībām, gatavojās piedalīties dzejas sacensībās kā traģēdijas autors un nejauši pirms teātra kļuva par Sokrata sarunas liecinieku. Viņš bija tik ļoti satriekts ar dzirdēto, ka sadedzināja savus dzejoļus un nolēma veltīt sevi tikai filozofijai.
Vispārzināms, ka Sokrata domas ir atstājušas spēcīgu ietekmi uz Platona filozofiju, taču saprast, kāda bija šī ietekme un cik lielā mērā tā izpaužas Platona dialogos, ir grūts uzdevums. Atšķirīgi laiki ir izvirzījuši dažādas viedokļu nostādnes par šo jautājumu. Saskaņā ar vienu no tām, nevajadzētu meklēt atšķirības starp Platonu un Sokratu, jo galvenie platoniķisma principi ir aizgūti no pifagoriešu mācības, pateicoties Sokrata filozofijai. Tiek pieņemts, ka pats Sokrats, ņemot ideju jēdzienu no pifagoriešiem, iekļāva tajā metafizisko un morālo realitāšu idejas. Citiem vārdiem sakot, Sokrata filozofiskā doma pilnībā izteikta Platona dialogos un ir to vienīgais saturs.
Šajā krājumā ir iekļautas divas darbu vēsturnieku no Antīkās pasaules: S.A. Žebeleva (1867—1941), pazīstama krievu un padomju klasiskā filologa, un V. Vindelbanda (1848—1915), vācu ideālistu filozofa.