Un mūs aprij pērkons

Cilvēks pamostas nezināmā vietā — iespējams, slimnīcas palātā, bet tas nav precīzi — un vispār neko neatceras par sevi. «Sauciet mani par Izmailu», — piedāvā viņš ārstiem, kurus, trūkstot citu versiju, nosauc par Juri Živago un madamu Bovari. Cilvēks mokoši atceras, kas ar viņu noticis (kāda avārija? un, šķiet, viņam bija mīlestība? un vai tiešām viņu vajadzētu saukt par Izmailu?). Viņš apraksta lokus, kas jāatmin, tuvojas tai arvien tuvāk un tuvāk, — kā nakts tauriņš, kas riņķo tumsā un ir lemts iet bojā liesmās. Tikmēr tāpat piesardzīgi un nedroši ap cilvēku, sašaurinot loku, staigā viņa nevainīgā upura un negribīgā Nemēzīda, nākamais viņa stāsta stāstītājs un vienkārši apjucis orfēns, kāds kādreiz bija arī pats cilvēks. Žaume Kabre (dz. 1947) — lielākā Katalonijas literatūras zvaigzne; viņa grāmatas tulkotas desmitiem valodu, to tirāži pārsniedz miljonu eksemplāru. Viņa jaunais romāns «Un mūs aprij pērkons» (pirmais desmit gadu laikā pēc laikmetīgā, daudzkārt apbalvotā «Es atzinos») — smalka līdzība, dziesma literatūras godam un saspringts nūrs: šeit būs pēkšņas apgaismības, bezgalīgas skumjas, patiesa maigums, slepkavība, amnēzija, vajāšanas, noslēpumaina liktenīga sieviete, kā arī cūku ģimene, bez kuras šī stāsta nemaz nebūtu. Pirmo reizi krievu valodā!