Ir tā, ka mīlestība nonāk strupceļā diviem vai trim cilvēkiem. Bet ir arī tā, ka mīlestība, sekss, tuvība un draudzība nonāk strupceļā uzreiz daudziem, veseliem sabiedrībām; tā notiek, kad veseli institūti un valstis piedāvā pilsoņiem aizvērt acis uz izmaiņām pasaulē, piedāvā domāt, ka attiecībās starp cilvēkiem ir kaut kas nemainīgs, un dzīvot, it kā ārā būtu mūžīgais 19. gadsimts. Krievijā, kā arī daudzās citās vietās, mīlestība noteikti ir nonākusi strupceļā; nekropolitikas pagātnes un tagadnes apdzīvo publisko sfēru ar svētajiem gariem un aizklāj sarunu par dzīvajiem cilvēku ķermeņiem, to daudzveidību un attiecībām starp tiem. Rezultātā - mazāk apzinātu attiecību, kas sniedz prieku un stabilitāti visām pusēm, — un vairāk vardarbības. Cilvēki izsaka mīlestību, bet pati mīlestība paliek bez izskaidrojuma. Tradīciju vietā rodas jautājumi: kam patiesībā nepieciešama ģimene, kāpēc draudzība it kā ir mazāk vērtīga nekā mīlestība, kurš vēlas, lai pilsētnieki būtu laimīgi, kas nosaka laimi, kāpēc mīlestība tiek uzskatīta par obligātu visiem un kāpēc simtiem miljoniem cilvēku tiek liegta tiesības uz to, kāpēc intimitātes — tas ir katra personīgais tiesības un kāpēc tas ir slikti, kāda saistība tam ir ar pilsētas iekārtojumu, migrācijas plūsmām, farmakoloģiju, valsts aparātu, darba dalīšanu, klimata krīzi, mobilās tehnikas ražošanu, dronus un korāļu rifus.
