Kad nebūtu pirts, mēs visi būtu gājuši bojā

Krievu cilvēkam pirts – tas, protams, ir tālu ne tikai iespēja nomazgāties un izpeldēties (lai gan kāda krievu pirts bez tvaika). Tas ir arī telpa, kur sakrālais sastopas ar grēcīgo, garīgais ar ķermeni, un šī pasaule saskaras ar to pasauli. Atšķirīgās laikmetos pilsētas pirtiņas bija gan vieta, kur destilēja degvīnu, gan pagrabi, kur varēja atrast veselu kaudzi apšaubāmu prieku, gan klubi, kur notika brīvdomīgas runas, un savdabīgi forumi, kur varēja noslēgt darījumu līgumus, un sociālie lifti, kas palīdzēja virzīties pa karjeru vai veidot politisko karjeru. Slāvu studiju profesors Itans Poloks ir uzrakstījis detalizētu un aizraujošu krievu pirtiņas vēsturi, balstoties uz arhīvu materiāliem, mākslas tekstiem, gleznu darbiem, memuāriem un, protams, uz personīgo pieredzi.