Šrimada Bhagavatam. Grāmata 4. Valstu grāmata

Mūžīgajā Vēdu gudrībā var atrast patiesības, kuras nav pakļautas laikam. Šī daļa sarunā starp ķēniņu Parikšitu un gudro Šukadevu stāsta par spēcīgo pasaules ceļiem un garīgajiem meklējumiem.

Jaunais ķēniša dēls, ar askēzi ieguvis Visaugstā labvēlību, saskaras ar sevi: «Galu galā es varēju lūgt Viņu izdziedināt manu dvēseli, bet vietā tā vietā lūdzu izārstēt manu nocirsto roku».

Stāsti par ķēnišu likteņiem — Dhruvu, Prithu, Purandžanu, kas izklāstīti šajā grāmatā, spilgti ilustrē dvēseles mokas un klaiņošanu ilūziju pasaulē.

Vienā no sarunām ar ķēniņu Kungs saka: «Dažreiz tu domā par sevi kā par vīrieti, dažreiz — kā par sievieti, dažreiz — kā par valdnieku, dažreiz — kā par nabagu. Viss tas — ir tavi sapņu attēli. Bet tu un Es — ne sapnis, mēs esam tikai šķirti ar tavu sapņu sienu. Tu meklē Patiesību, Es — pati Patiesība. Un Es parādīšos tev, kad tu pamodīsies. Es — mūžība pārejošo attēlu okeānā, un tikai ar Mani tu atradīsi kāroto mieru».