Vairumam cilvēku Vinsents Vana Gogs iemieso priekšstatu par "mākslinieku kā par traku ģēniju". Par viņu raksta, runā, joprojām rūpīgi pēta viņa radošumu, atrod arvien jaunas un jaunas detaļas par viņa dzīvi, radot reizēm trakas leģendas. Saspringtais viņa dvēseles un prāta stāvoklis pēdējos gados, kas sublimējās slavenajos šedevros, bija iekšējo un ārējo mokošo pretrunu sekas, kuras viņš pārdzīvoja. Un nicinājums pret konvencijām un pilnīga radošuma brīvība palīdzēja viņam radīt savu, neatkārtojamo valodu mākslā, kuru nesaprata viņa draugi un laikabiedri, un kuru novērtēja tikai pēc viņa nāves. Viņš bija nelaimīgs mīlestībā un bija ārkārtīgi naivs par dzīvi pirms tam, kad izvēlējās sludinātāja ceļu. 37 gadu vecumā, kad viņš beidzot tuvojās atzinībai un panākumiem, kurus ilgojās visu savu dzīvi, viņš, piedzīvojot neprātu, izdarīja pašnāvību, smagi ievainojot sevi ar šāvienu krūtīs. Vana Gogs bija plaši izglītots literatūrā un mākslā, bija domājošs, izglītots cilvēks, kurš varēja virtuoziski un izteiksmīgi izteikties trijās valodās. Mēs par to uzzinām no viņa daudznām vēstulēm, kas saglabājušās pateicoties viņa jaunākajam brālim Teo un Teo sievai, Johannei. Viņa vēstules liecina, ka, izņemot glezniecības talantu, viņam bija arī neapšaubāms rakstnieka talants. Vinsenta Vana Goga epistolārais mantojums ietver vairāk nekā septiņas simts vēstules, kurās atspoguļota viņa teorētisko principu evolūcija un atklāta patiesība par mākslinieka dzīvi, kura māksla palika nezināma viņa dzīves laikā un atzīta par nenovērtējamu mūsdienās. Vana Goga vēstules apgāž izveidojušos vispārējo uzskatu par viņu kā par traku un atklāj patieso mērogu šim spilgtajam, ekspresīvajam un apdāvinātajam meistaram.
