Mana dzīve mākslā. Strīdos par Stanislavski

Krievu kultūras vēsturē ir daudz lielu mākslas darbinieku vārdu, kas veido nācijas slavu un lepnumu. Starp tiem viena no visgodājamākajām vietām pamatoti pieder lielajam režisoram, vairāku māksliniecisko paaudžu pasniedzējam, aktierim, lielajam teātra mākslas reformatoram K. S. Stanislavskim. Šis izcilais teātra teorētiķis ne tikai iedvesmoti radīja, veidoja izcilus teātra mākslas paraugus, bet arī dziļi pārdomāja skatuves radošā procesa būtību. Viņa estētiskās idejas, režisora jaunievedumi, izstrādātā reālistiskā aktieru radošuma sistēma ir atstājušas milzīgu ietekmi uz pasaules teātra kultūras attīstību. Klasiskais Stanislavska darbs "Mana dzīve mākslā", izdots daudzās pasaules valodās, ir kļuvis par galveno grāmatu katram teātra darbiniekam un mīļotājam. Tajā ir apkopota vairāku māksliniecisko paaudžu pieredze un formulēti svarīgākie mūsdienu teātra estētikas principi.
Vladimirs Nikolajevičs Prokofjevs - viens no izcilākajiem K. S. Stanislavska mantojuma pētniekiem un propagandistiem, pazīstams krievu un padomju teātra pētnieks, mākslas vēsturnieks. No 1950. gada viņš vadīja zinātniski pētniecisko komisiju K. S. Stanislavska un V. I. Nemiroviča-Dančenko mantojuma izpētei un izdošanai. V. N. Prokofjevs ir K. S. Stanislavska darbu redaktors, sastādītājs un komentētājs, kā arī vairāku rakstu un grāmatu autors, kas veltītas šim lielajam teātra reformatoram.
Grāmata "Strīdos par Stanislavski" radās asu teātra diskusiju atmosfērā par Stanislavska mantojumu, kas notika 1950.-1960. gados. Tajā notiek strīds par teātra attīstības ceļiem, atklājas dažādu uzskatu un virzienu cīņa skatuves mākslā. Autors apsver Stanislavska skolas attiecības ar Meierholda nosacītā teātra koncepciju, Vahhtangova teātriskumu, Brehta episkā teātra teoriju. Iestājoties pret Stanislavska ideju vulgāru interpretāciju, V. N. Prokofjevs atklāj viņa mācības progresīvo jēgu.