Māte Komandora. Grāmata 2. Izbēgošā metafora

 
"No maija šā gada līdz nākamā gada sākumam es dzīvoju kalnos…" Gleznaina, klusa vieta, ideāla radošumam. Pieticīga vienstāvu ēka Eiropas stilā, pietiekami plaša vientuļniekam, piederēja Japānā pazīstamam māksliniekam. Viss būtu mierīgi un klusi, ja vien nebūtu glezna "Māte Komandora", atrasta... bēniņos, ja vien nebūtu budistu zvana naktīs, ja vien nebūtu dīvaina kapene, kas parādījās no akmens uzkalna vidū krūmos, ja vien nebūtu tikšanās ar estēti Mēnsiki, kurš par pasakainām naudām lūdza uzgleznot portretu, vispirms savu, bet pēc tam, iespējams, viņa meitas, ja vien nebūtu mēģinājumi izprast sevi. "Iznāk, ka viss, kas notiek apkārt man, sākās ar to, ka es iznesu šo gleznu gaismā? Un tādējādi atvēru apli?" Šī glezna apgrieza galvenā varoņa dzīvi un ietekmēja visus, kas to redzēja. Tā radīja mūsu pasaulē vēl vienu realitāti. Kā tas viss ir iespējams?