Stigmālions

Mani sauc Dolores Makbraida, un es kopš dzimšanas ciešu no ļoti retas alerģijas formas: pieskāriens citiem cilvēkiem man izraisa spēcīgus apdegumus. Es nevaru noskūpstīt puisi, apskaut vecākus, iziet no mājas, neuzliekot cimdus. Es esmu neaizskaramā. Es it kā dzīvoju burvju... pilī, kas tur mani gūstā un soda ar apdegumiem un rētām par katru mēģinājumu "bēgt". Pat esmu izdomājusi vārdu savai cietumam: Stigmālions. Mani vairs neizmisina doma, ka visu mūžu būšu sava diagnozes gūstekne - un gūstekne nomiršu. Es neapmānu sevi ar sapņiem, ka no manas slimības izdomās zāles, un neceru, ka sastapšu cilvēku, kurš neatstāj uz manis apdegumus… Bet cik dzīvotspējīga ir šī sajūta - cerība. Varbūt es tomēr izdarīšu bēgšanu no Stigmāliona? Varbūt arī es kādu dienu varēšu izjust visu to: pieskārienus, apskāvienus, skūpstus, neprātu, brīvību, mīlestību?