Māsa

Romāns koncentrējas ne tikai uz privāto likteni, bet arī uz sabiedrības iekārtu, kurā ģimene, baznīca un likums viegli apvienojas pret cilvēku bez balsstiesībām. Didero izvirza priekšplānā nevis abstraktu diskusiju par ticību, bet personības sadursmi ar piespiedu sistēmu. Tāpēc stāsts tiek uztverts gan kā grēksūdze, gan kā stingrs izteikums par nes brīvību, liekulību un pretestības cenu.