Cilvēks no mazā dzīvokļa. Nekas labs

Ārā ir krēsla, virtuvē monotoni murmin televizors, no ielas dzirdams pusaudžu smiekli, kas sēž pie ieejas, un gaiteņos atkal ir izdegušas spuldzes. Ja jūs skaidri iedomājāties līdzīgu ainu — tas nozīmē, ka jau esat pazīstami ar šīs grāmatas varoņiem. Viņi dzīvo stāvā augstāk vai blakus mājā.
Viņi cīnās ar vientulību, apstākļiem, pagātnes lēmumu sekām un paši ar sevi. Iemīlas, kļūdās, strīdas, turas viens pie otra un atgrūž.
Katram ir tas, par ko viņš dod priekšroku klusēt, kas sāp un atgādina par sevi cauri laikam un attālumiem. Un katram nākas pieņemt lēmumu un samaksāt par to savu cenu.

«Cilvēks no mazā dzīvokļa» — grāmata, kas nemēģina patikt. Formāli šo stāstu varētu attiecināt uz mūsdienu mīlas romānu vai psiholoģisko drāmu, bet šādi uzlīmes izrādās pārāk šauras. Mums ir teksts, kas runā ne tik daudz par mīlestību, cik par atkarību — kā par stāvokli, kurā cilvēks eksistē, elpo, veido saites un tās iznīcina.
Makss — bijušais narkomāns, cilvēks ar kritiena pieredzi un mēģinājumiem noturēties virs ūdens. Viņš dzīvo pastāvīgā līdzsvarā: starp skaidrību un sabrukumu, starp ārējo «normālumu» un iekšējo tukšumu, starp vēlmi dzīvot un ieradumu sevi iznīcināt. Lera pirmajā acu uzmetienā ir pretstatīta Maksam. Viņa ir jaunāka, ārēji tīrāka, mazāk salauzta. Bet stāsta attīstības gaitā kļūst acīmredzams, ka viņas atkarība nav mazāk postoša. Tikai forma tai ir cita — emocionāla.
Viņu attiecības nekļūst par ceļu uz dziedināšanu. Traumas saskaras, pastiprina viena otru, dažreiz uz laiku norimst, bet nepazūd. Tas nav stāsts par to, kā mīlestība glābj, bet stāsts par to, kā cilvēki izmanto tuvību, lai nepaliktu vieni paši ar sevi.
Romāna valoda ir atbrīvota no rotājumiem. Gaiteņi, auto serviss, mazais dzīvoklis, provinces ielas — viss tas nav tikai dekorācijas, bet iekšējā stāvokļa turpinājums varoņiem. Neatstāj sajūta cikliskuma, izpratne, ka kritiens ne vienmēr izskatās kā straujš kritums, bet biežāk kā lēna slīdēšana.
Tomēr autors nenosaka morāles pozīciju. Šeit nav ļaundaru ierastajā nozīmē un nav glābēju. Ir cilvēki, katrs no kuriem savā veidā nav ticis galā ar dzīvi.
Šī grāmata nav vieglai lasīšanai un nav bēgšanai no realitātes. Bet tiem, kas ir gatavi skatīties uz cilvēku bez ilūzijām, tā var kļūt par retu un svarīgu pieredzi.

«Nekas labs» — ļoti intīma, klusa un tajā pašā laikā sāpīgi godīga stāsts par cilvēku, kurš ir uz robežas.
Šeit nav plaša sižeta vai mēģinājuma pārsteigt lasītāju ar notikumiem. Tieši pretēji, grāmata pievelk ar savu piezemētību un realitātes sajūtu. Izskatās, ka šis stāsts notiek kaut kur pavisam tuvu: blakus ieejā, svešā dzīvoklī ar smēķēto virtuvi un bezmiega naktīm.
Galvenā spēka stāstā — tās iekšējais stāvoklis. Autors parāda lēnu cilvēka iznīcināšanu no iekšpuses: vainas sajūtu, uzkrāto sāpju, nogurumu no dzīves un no paša sevis. Īpaši spēcīgi šeit atklāta cilvēka līdzdalības tēma. Tās pašas līdzdalības, kas reizēm kaitina, šķiet nevajadzīga un pat sāpīga, bet tieši tā kļūst par vienīgo, kas spēj noturēt cilvēku no galīgā kritiena.
Varoņi jūtas dzīvotspējīgi: ar savām vājībām, neveiklību, rupjību un mēģinājumiem kaut kā atbalstīt viens otru. Šeit nav ideālu cilvēku vai skaistu glābšanu — viss izskatās tā, kā tas notiek dzīvē. Tieši tāpēc stāsts emocionāli darbojas.
Neskatoties uz diezgan smago atmosfēru, stāsts neatstāj bezcerības sajūtu. Tieši otrādi, aiz visas šīs tumsas pakāpeniski sāk just gaismu. Ne skaļu un diženu, bet klusu, cilvēcīgu.
Un, iespējams, tieši pateicoties tam «Nekas labs» tiek uztverts ne tikai kā drūms stāsts par sāpēm, bet kā ļoti godīga saruna par cilvēku, kurš joprojām cenšas dzīvot tālāk.