Aizklājums

Saules aizklājums 1914. gadā kļuva par svarīgu notikumu zinātnes kopienai visā pasaulē. Tehnoloģiju attīstība jau ļāva projektēt un izgatavot precīzus instrumentus astronomisko parādību novērošanai. Teorētiskā zinātne arī nestāvēja uz vietas. Savus teorijas izstrādāja izcilākie zinātnieki: Hendriks Lorencs, Maks Planks, Pāls Erenfests, kā arī Alberts Einšteins, kuram, lai apstiprinātu vispārējo relativitātes teoriju, bija nepieciešami dati, kurus varēja iegūt tikai pilna saules aizklājuma laikā.
Sanktpēterburgā aktīvi attīstījās astronomija, ziņas par gaidāmajām astronomiskajām parādībām tika publicētas avīzēs, pazīstami zinātnieki lasīja zinātniski populāras lekcijas publikai.
Iespēja novērot pilnu saules aizklājumu Krievijas impērijas teritorijā piesaistīja daudzus krievu zinātniekus: ekspedīcijas organizēja Pulkova observatorija, universitātes un astronomiskās biedrības, kā arī grupa kursantēm Augstākajās sieviešu (Bestuževu) kursos. Neiegūstot līdzekļus pat ceļojumam, viņas patstāvīgi izstrādāja plānu, konstruēja un salika instrumentus aizklājuma novērošanai un, nodrošinoties ar profesora Aleksandra Aleksandroviča Ivanova atbalstu, devās ekspedīcijā, kuras panākumiem neviens neticēja.