Džuzepe Bergmans. 4. sējums. Mītiskie piedzīvojumi

Šajos gados, proti, septiņdesmito gadu sākumā, vārds «piedzīvojums» izsauca zināmu neērtību, ja ne atklātu nicinājumu. Visi sevi cienošie literāti, kinorežisori un komiksu autori bija spiesti pievērsties eksistenciālām, sociālām vai politiskām tēmām, rūpīgi izvairoties pat no mazākajām aizdomām par «bēgšanu no realitātes».
Bet bija viens cilvēks, viens klejojošs bruņinieks, kurš cīnījās kā lauva par tiesībām augstu nest piedzīvojumu meklētāju karogu. Ugo Pratam piedzīvojums bija dzīves kredo, ko viņš pasludināja savās apbrīnojamajās zīmētajās stāstīs, un svarīgākais pierādījums tam bija viņa paša dzīve.
Mana personīgā piedzīvojuma un Džuzepe Bergmana piedzīvojuma sākums bija saistīts ar to, ka man paveicās iepazīties ar Ugo Pratu un kļūt par viņa uzticīgo mācekli.
Sarunas ar Mētru lika man uzdot daudz jautājumu.
Kāpēc piedzīvojumu literatūra tiek novērtēta tik zemu? Vai mūs skolā nemācīja, ka «Odiseja» no Homēra ir viens no mūsu civilizācijas stūrakmeņiem?
Kāpēc lielā piedzīvojumu literatūras ēra — Melvila, Konrada, Stīvensona, Londona, Kiplinga un daudzu citu izcilo stāstnieku ēra — pakāpeniski ir aizgājusi pagātnē, turklāt aptuveni tajā laikā, kad rūpnieciskajā ražošanā tika ieviests montāžas konveijers?
Varbūt piedzīvojums ir nesavienojams ar mūsu sabiedrības iekārtu? Bet kāpēc?