Džuzepe Bergmans. 2. sējums. Āfrikas piedzīvojumi

Uzreiz gribu brīdināt lasītājus: nekas no tā, ko es rakstu vai zīmēju, nav jāuztver pārāk nopietni un jau jo īpaši jāpieņem par patiesību.
Federiko Fellīni reiz man atzina, ka, uzsākot darbu pie kārtējā filma, viņš katru reizi bija nolēmis uzņemt komēdiju (viņš uzskata komēdijas aktierus par cilvēces labdariem), bet beigās vienmēr sanāca drāma. Es savukārt (ceru, ka jūs man piedosiet šo salīdzinājumu) atzinos viņam, ka manā gadījumā viss ir pretēji: es katru reizi ieceru nopietnu stāstu ar dziļu filozofisku saturu, bet darba procesā visas manas labās domas izklīst kā maizes drupačas un bez pēdām pazūd starp attēliem ar jaukām meitenēm (manā izpratnē tieši viņas ir cilvēces labdari) un mākslīgi nenopietnām situācijām.
Otrajā stāstā par Džuzepe Bergmanu es plānoju skart tādas tēmas kā nepieciešamība izmantot atjaunojamos (īpaši saules) enerģijas avotus, briesmīgas disproporcijas dabas bagātību sadalē mūsu planētā, stereotipus un aizspriedumus attiecībā uz svešzemniekiem un bīstamību, ka tuvākajā laikā trešais pasaule pieklauvēs pie mūsu durvīm, lai iesniegtu mums rēķinu par visiem izdarītajiem noziegumiem pret to.
Es plānoju analizēt attiecības starp komiksu un figurālo mākslu, pārbaudīt hipotēzi par iespēju sacerēt dzejoļus komiksu formā, izpētīt ritmiskās saites starp paneļiem; uzticēt lasītājam galvenā varoņa lomu, piešķirot viņam tiesības patstāvīgi veidot sižetu un varoņus un saskarties ar varoņu sacelšanos pret autoru... eksperimentēt ar grafiskā stila maiņu, lai iekļautu citas stāstus galvenajā stāstā, kas kopumā tiktu uztverta kā grandioza piedzīvojumu epopeja. Vārdu sakot, man bija ambiciozs nodoms radīt aizraujošu šedevru.
Bet tad parādījās neliela grupiņa kailu meiteņu, kas ar neapmierinātu izskatu iekārtojās ap lapu un sāka izsist man no rokām zīmuli un slēpt manu dzēšgumiju, tāpēc es nespēju pretoties kārdinājumam un — atvadieties, labās nodomas!