Mājas, kurā manis nav. Stāsts par iekšējo klusumu, svešām gaidām un savu ceļu izvēli

Leona dzīvo ideālās dekorācijās: veiksmīgs vīrs, skaista māja, «pareiza» nākotne. Kopš bērnības viņu mācīja būt ērtai un izvēlēties to, ko apstiprinās citi, tāpēc pašas vēlmes palikušas tālā pagātnē. Sapni kļūt par ārsti un palīdzēt smagi slimiem bērniem viņa atstāja kā «pārāk bīstamu» un «nepiemērotu». Gadi paklausības noved pie apātijas un depresijas. Kad tabletes pārstāj palīdzēt, Leona aizbrauc uz tibetiešu klosteri, mēģinot dzirdēt sevi. Bīstamā kāpšanā kalnos, soļojot ar mugursomu, kas piepildīta ar sakarsētiem akmeņiem, kas simbolizē apspiestās bailes un aizvainojumus, viņa galīgi saprot, ka ar tādu nastu nav iespējams ne atgriezties atpakaļ, ne iet tālāk.

Vai viņai pietiks spēka nesabrukt? Un vai klostera paklausība nekļūs par jaunu būru, no kuras viņa atkal vēlēsies izbēgt?