Pārbaudījumu burtnīca

Šī ir ceturtā dzejas grāmata Alekseja Uļukajeva, bet ne parasta. Drīzāk priekšlaicīga, un pat nosacīti priekšlaicīga: rakstīta ieslodzījumā, izdota tūlīt pēc iznākšanas no kolonijas pēc sešu gadu, divu trešdaļu termiņa izpildes. Grāmatu Uļukajevs ne «veido», viņš saglabā verdzības hronoloģiju. No dzejas uz dzeju, no gada uz gadu viņš iet cauri rūgtam un sarežģītam ceļam, kura beigās paliek pārliecība, ka dzīvē patiesi vērtīgas ir «tikai mīlestība un brīvība». Tas nav vispārējs cietuma dzīves apraksts. Dzejnieks skatās «pāri gultām», viņa dzejā ir daudz dziļu pārdomu par dvēseli, par radošumu, par labā un ļaunā dabu. Puškina, Dante, Tjutčeva, Mandelštama var uzskatīt par viņa līdzbiedriem — tik bieži viņš uz viņiem atsaucas. Ilgi pirms šīs grāmatas iznākšanas Aleksejs Uļukajevs teica: «Man patīk šāds noteikums: blūzs — tas ir, kad labam cilvēkam ir slikti. Bet dzeja — tas ir, kad labam cilvēkam ir ļoti slikti». Varbūt tā ir viena no galvenajām nosacījumiem personības saglabāšanai jebkuros apstākļos, īpaši tajos, kas tam nepalīdz: redzēt sevi kā labu cilvēku. Tad sanāk arī laba grāmata — kā šī.