Jaunais kurss: sarunas ar pašu sevi

Teātris — tas ir mirkļa māksla, kas mirst kopā ar nolaisto aizskaru. Bet kas paliek, kad izrāde ir beigusies? Dmitrijs Krimovs, viens no visizteiktākajiem mūsdienu režisoriem, aicina lasītāju aizkulisēs sava radošā procesa, pārvēršot sarunu par profesiju par grēksūdzi.

«Jaunais kurss» — tas nav mācību grāmata par režiju, bet mākslinieka apziņas plūsma. Krimovs vada dialogu ar pašu sevi, ar saviem studentiem, ar lielajām pagātnes ēnām — un vispirms ar savu tēvu, Anatoliju Efrosu. Tā ir grāmata par radošuma dabu, par radīšanas mokām, par tīra lapas bailēm un atraduma laimi. Teksts ir caurvīts ar to pašu vizuālo maģiju un paradoksalitāti, kas raksturo Krimova slavenās izrādes.

Grāmata ir pārsteidzoši atmosfēriska. Tā ir uzrakstīta dzīvā, tēlaina valodā, pilna humora un skumju. Lasītājs it kā piedalās mēģinājumā, kur no haosa un netīrības dzimst mākslas brīnums. Tas ir skatījums uz teātri ne no skatītāju zāles, bet no iekšpuses, no paša radošā uguns sirds.

Izdevums kļūs par īstu dāvanu teātra mīļotājiem, radošo augstskolu studentiem un visiem, kas interesējas par mākslas psiholoģiju. Tā ir saruna ar gudru un smalki jūtošu sarunbiedru par pašu svarīgāko — par dzīvi mākslā.