Riteņu laikmeta karalienes

Grāmata rakstnieces un vēsturnieces Elizabetes Veiras «Riteņu laikmeta karalienes» veltīta vienai no romantiskākajām un nemierīgākajām Eiropas vēstures epohām. Tās varones — piecas karalienes no Plantagenetu dinastijas, Anglijas karalienes no 1299. līdz 1399. gadam, kuru reālā dzīve maz atgādināja par kurtoāzo romānu, tomēr bija ne mazāk piepildīta ar dramatiskām stāstiem.

Šajā viduslaiku vēstures periodā, kad atbilstoši priekšstatiem par bruņinieku dzīvesveidu aristokrātiskajās aprindās tika izcelta cēlums, militārā slava un kurtoāzā mīlestība, Angliju vienu pēc otras, dažreiz pat visas reizē, satricināja notikumi patiesi katastrofāla mēroga: divu karalienu gāšana, Simtgades karš, «melno nāvi» epidēmija, zemnieku sacelšanās, arvien acīmredzamāka feodālā iekārta nospriedums… Viss tas neizbēgami noveda pie sociālām un politiskām satricinājumiem.

Kāds bija sievietes loma šajā «lielajā» vēsturē? Elizabete Veira stāsta par piecām karalienēm-konsortiem no tās leģendārās, bet nežēlīgās epohas — piecām sievietēm visaugstākajā sabiedriskajā stāvoklī, kāds vien bija iespējams tajā laikā.

Margaretai Francūzei bija divdesmit gadi, kad viņa kļuva par otro sievu sešdesmit gadus vecajam karalim Edvardam I. Izabella Francūze, kas iegāja vēsturē ar segvārdu Francūžu Vilks, gāza savu vīru Edvardu II un valdīja Anglijā kopā ar mīļāko. Pretstatā viņai, Filipa Enu, gāztā karaļa Edvarda III sieva, bija mīlēta tautas. Anna Bohemiķe bija Ričarda II sieva, bet nomira jauna un bezbērnu. Izabella Valu kļuva par otro Ričarda sievu, kad viņai bija tikai seši gadi, un tika iesaistīta notikumos, kuru rezultātā viņas vīrs tika vardarbīgi gāzts. Kā tad dzīvoja un mira šīs karalienes, kā viņas izmantoja savu varu un kā tika galā ar karu, nodevību un traģēdijām?..