Vecais Valaams

«Kā svētais Afons, Valaams, joprojām, — spīd. Afons — dienvidos, Valaams — ziemeļos. Tumšajā mūsu laikā, tuvojošajā «pasaules naktī» — ir nepieciešami bāku gaismas. Es atcerējos gaišo lapu — pagātnē. Nesen, it kā stiprinot sevi, uzzināju, ka divi kalpi, kurus es nejauši sastapu Valaamā, atzīmēju grāmatā, ir veikuši varoņdarbu šajos gados. Uzzināju, ka viņi ir kļuvuši par «gaismu pasaulei», ka viņi dzīvo. Valaams viņiem deva kalpošanu. Un lūk, dzīvie pavedieni ir izstiepti no «tagad» — uz pagātni, šī pagātne man spīd. Šajā gaismā — tas Valaams, tālais. Un es padomāju, ka būs noderīgi atcerēties un pastāstīt par viņu: viņš joprojām ir tāds pats, gaišs» (I.S. Šmeļovs. Vecais Valaams. 1933-1936). . .