«Sokrata Apoloģija» — tā ir spēcīga filozofa aizstāvības runa tiesā, kur viņam draud nāvessods. Bet Sokrats neattaisnojas — viņš apsūdz. Viņš izaicina sabiedrības normas, apgalvojot, ka «neizpētīta dzīve nav pelnījusi, lai to dzīvotu». Tas ir fundamentāls teksts par pilsonisko drosmi, gara spēku un uzticību patiesībai. Platons ir iemūžinājis ne tikai aizstāvību, bet arī filozofiskā metode būtību sava skolotāja. Centrālo vietu runā ieņem slavenais teze «es zinu, ka neko nezinu», kas kļūst par sākumpunktu patiesai izziņai. Sokrats parādās kā cilvēks, kurš ir uzticīgs savai iekšējai balsij un ir izvēlējies kalpot patiesībai kā augstāko pienākumu. Grāmata palīdz mūsdienu lasītājam dziļāk izprast šīs runas jēgu, pateicoties plašiem komentāriem, kas skaidro tās ētiskos un intelektuālos pamatus.
Izstrādātā Sokrata koncepcija par nešķiramo saikni starp zināšanām un tikumību kļuva par vienu no galvenajiem principiem Eiropas ētiskās domas attīstībā.
Sokrata figūra kā cilvēks, kurš ir uzticīgs saviem ideāliem, kalpoja filozofa tēla veidošanai, kura dzīve nav atdalāma no viņa mācības.
Sokrata idejas, kas attīstījās viņa mācekļu darbos, pirmkārt, Platona, ielika pamatus klasiskās antīkās filozofijas galvenajiem virzieniem.