Caur līniju

Esejā «Caur līniju» (1950) Ērnsts Jūngers pēta nihilismu kā galveno mūsdienu problēmu — slimīgu procesu, kas aptvēris visu planētu. Atskatoties uz Dostojeva un Nīčes idejām, autors piedāvā trīs pieejas problēmai: diagnozi, prognozi un terapiju. Ja «Darbiniekā» (1932) Jūngers saskatīja izeju «totālā mobilizācijā», tad tagad viņš runā par nepieciešamību «pārkāpt līniju» — pārvarēt nihilismu caur personisko brīvības pieredzi, kurā atklāsies «jauns eksistences pagrieziens». Šis teksts — mēģinājums atrast atbalsta punktu paātrinātajā tehniskajā pasaulē.
Pēcvārdā pie tulkojuma filozofs Aleksandrs Mihailovskis skaidro galvenos attēlus un jēdzienus — «nulles punkts», «nekas», «sāpes», «mežonīgā klusuma» — un atklāj jautājumus, kas skarti dialogā starp Jūngeru un Hēdegeru, kurš atbildēja uz šo eseju ar rakstu «Par līniju».