Taisnīgais pasaulē. Stāsts par kluso varonību Otrajā pasaules karā

Šī ir grāmata par cilvēku, kurš palika cilvēks — tur, kur tas šķita neiespējami.
«Es esmu pārliecināts, ka tieši Lorenco esmu parādā to, ka paliku dzīvs», — rakstīja itāļu dzejnieks un prozaiķis Primo Levi savās atmiņās «Vai tas ir cilvēks?». Bet... kas bija tas, par kuru viņš runā ar tādu atzinību?
Lorenco Perrone — mūrnieks, gandrīz analfabēts, uzliesmojošs, nabags. Viņš dzīvoja otrā pusē no stieplēm Aušvicā, bet katru dienu sešu mēnešu garumā nesa ieslodzītajam Primo Levi katliņu ar zupu. Viņa palīdzība nebija tikai līdzjūtības akts, tā kļuva par pierādījumu tam, ka pat nāves nometnē Otrā pasaules kara laikā var saglabāt cilvēka izskatu.
Šī grāmata — mēģinājums atgriezt vārdu cilvēkam, kurš nekad nealkoja pēc slavas un mūžīgas atmiņas, bet izrādījās to pelnījis. Tā ir Lorenco biogrāfija — pieticīga un klusa, ārēji gandrīz nemanāma, bet patiesi liela. Stāsts par to, kuram nav nepieciešami skaļi vārdi, lai paveiktu lielus darbus.

No autora:
Cik vēl bija tādu Lorenco, par kuriem mēs neko nezinām? Cik mūrnieku pie «Suisas» malām palīdzēja izglābt nelaimīgos — vienības, desmitus, simtus? Un visbeidzot (lai gan meklējot jēgu nekad nav beigu): ja visi cilvēki būtu tādi kā Lorenco, vai varētu rasties tāda vieta kā Aušvica?
Pirmajā rakstā par Lorenco, kas tika publicēts pirms pusgadsimta, teikts, ka «būtu ļoti labi», — bet es no sevis piebildīšu: noderīgi un nepieciešami ir stāstīt par pēdējiem starp taisnīgajiem. Pēdējiem, kas kļuva par pirmajiem un neizmantoja to. Stāstīt par to ir dzīvotspējīgi nepieciešams — un mums ir jādara tas katru dienu. Jo Lorenco atstāja mums kaut ko patiesi lielu: ticību cilvēkiem.