Malahīta kārba: Uralu stāsti

Pavla Pētroviča Bažova stāstiem bija talantīgs līdzautors – neizglītots vecītis – Pālevska rūpnīcas sargs jokdaris un jautrulis Vasīlijs Aleksejevičs Hmeļinins. Pieaugušie deva viņam divus uzvārdus – Stakāniņš un Pročs, uz kuriem viņš atsaucās. Bet bērniem – starp kuriem bija arī nākamais rakstnieks – viņš bija "vectēvs Sliško"; bērni skrēja uz sargu māju Dumnajā kalnā, lai klausītos stāstus par meiteni Azovku un Polozu, Zvēru kalnu un Danilu meistaru, par dārgumu meklēšanas pazīmēm, par visādām zemes bagātībām… Vecītis stāstīja tā, it kā pats visu redzējis un dzirdējis. Kad tika pieminētas vietas, kas redzamas no kalna, viņš rādīja uz tām ar roku. Bet, ja lūdza pastāstīt pasaku, viņš teica: "Tikai tas nav pasakas, bet stāsti un notikumi saucas. Cits, dzirdi, un runāt ne katram var. Ar piesardzību jā..."

Pusstundas vēlāk P. Bažovs ģeniāli atveidoja rūpnīcas sarga notikumus – pēc zīmēm, kuras saglabājusi atmiņa: stāsta pamats, stils, atsevišķi nosaukumi, izteicieni. Palīdzēja zināšanas par apkārtnes vēsturi, tuvums dzimtajam vietējam dialektam, rakstnieka dzīves ceļš, kas gāja pa tām pašām vietām, kur dzīvoja un veidoja savus stāstus vectēvs Sliško.

Šajā krājumā ir apkopoti vairums slaveno Uralu stāstu no Pavla Bažova. Ilustrācijas izpildījis 1940. gados mākslinieks Vasīlijs Bajuškins.