Raudātāja

Apbedīšanas raudātāja sen ir samierinājusies ar likteni. Pat mazajā ciematā viņa ir viena: vīrs gaida no viņas klusējošu apkalpošanu, meita sen ir aizbraukusi, bet ciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka viņas parādīšanās mājās — ir nelaime. Arī vīrs tā domā, kas, tomēr,... netraucē viņam dzīvot no naudas, no kuras «smaržo pēc mirušajiem». Visi atkārto, ka neviens nespieda raudātāju izvēlēties šādu peļņu, tomēr apstākļi ir spēcīgāki par jebkuriem vārdiem — viņa ir spiesta uzņemties atbildību par ģimeni un dzīvot starp tiem, kas viņu nicina, tomēr izmisīgi viņai nepieciešami vistumšākajās dienās. Par laimi ciematā runāt nav pieņemts, un raudātāja pat nedomā par to, ka ir nelaimīga, — viņa taču ir sieviete, viss varēja būt daudz sliktāk, tāpēc uz dzīvi viņa skatās sardoniķi, lai gan ne bez neizpratnes.
Bet pat iepriekš noteiktā liktenī notiek tikšanās, kas maina visu, — un tad pasaule ļoti lēni piepildās ar krāsām, un tu sāc uzdot acīmredzamus jautājumus, kas iepriekš nebija ienākuši prātā. Debija angļu-ķīniešu rakstnieces Vēnjans Lu romānā, kas saņēmis SI Leeds balvu, — sirdsapziņas un kristāldzidra tragikomēdija par sevis meklēšanu, par neizbēgamību izpratnes un par to, ka pat iznīcinātā zemē reizēm izaug cerība.