Emīlija no Jaunā Mēness

Vienpadsmit gadus vecā Emīlija dzīvoja tik vientuļā vietā, ka pat vecā kalpone viņu žēloja. Bālā, nabadzīgi ģērbtā meitene viena klaiņoja pa apkārtējiem laukiem, bet nejuta sevi vientuļu un nelaimīgu, jo dzīvoja fantāziju pasaulē, kur viņas draugi bija Vēja sieviete, fejas un elfi… Un vēl viņai bija ļoti mīļais tēvs, Maiks un Izsistais Sel. Bet, kad tēvs nomira, Emīlija nonāca pie mātes māsām fermā, kas saucās Jaunais Mēness. Jūtīgajai un lepnajai meitenei ir grūti sadzīvot ar despotisko tanti Elizabeti. Viņa apraksta savas izjūtas vēstulēs tēvam, atrodot atvieglojumu radošumā. Bet pakāpeniski viņai parādījās draugi, un galu galā viņa iemīlēja Jauno Mēnesi un tā iedzīvotājus.