Krievijas vēsture 19. gadsimtā. 2. sējums

«Krievijas vēsture 19. gadsimtā» vēstures zinātņu doktora, profesora Andreja Borisa Zubova — nav hronoloģisks notikumu pārstāsts, bet pārdomas par iemesliem, kas tuvināja iespēju iznīcībai «vēsturiskajai Krievijai». 20. gadsimta sākuma katastrofa, uzskata profesors Zubovs, ir daudz dziļākās saknēs, nekā parasti domā. Rūpīga šo iemeslu izpēte palīdz ne tikai labāk izprast pagātni, bet arī izskaidrot tagadni.

Otrajā sējumā runa ir par pašu slavenāko, iespējams, desmitgadi Krievijas vēsturē — 1815–1825. gadu. Šī desmitgade ir pilnīga miera laiks. Krievijai visas karadarbības ir beigušās. Eiropa atzīst valsts autoritāti, kas to atbrīvojusi no Napoleona varas. Imperatoru Aleksandru dēvē par «Eiropas Agamemnonu», salīdzinot viņu ar ahiešu ķēniņu vadoni Trojas kara leģendā. Aleksandrs izveido konstitucionālo monarhiju un Burbonu dinastiju Francijā, pulcē zem sava sceptera konstitucionālo Poliju. Viņš gatavo gan vispārējo Krievijas konstitūciju, gan dzimtbūšanas zemnieku atbrīvošanu. Svētie Raksti tiek tulkoti vairāk nekā četrdesmit valodās, kas ir Impērijā, tostarp arī mūsdienu krievu valodā, un izplatīti simtos tūkstošu eksemplāru. Krievijas sabiedrība, šķiet, atrodas nebijušā uzplaukumā. Bet spožā valdīšana beidzas dīvaini un smieklīgi. Kāpēc?