Cilvēks, kurš nebija bailīgs

Zelta laikmets detektīvu literatūrā mums ir dāvājis daudz zvaigžņu vārdu. Šādu autoru darbi kā Agata Kristi, Gilberts Čestertons, Ērls Stenlijs Gārtners, Reks Stouts attīstīja un pilnveidoja detektīvu žanru, to romāni, bezierunu atzīti par klasiku, joprojām ir mīļi lasītājiem un ir kvalitātes etalons nākamajām autoru paaudzēm. Goda vieta šajā plejādē pamatoti pieder Džonam Diksonam Kārām (1906–1977) — virtuozam meistaram ideāli uzbūvētiem "neiespējamiem noziegumiem slēgtā telpā". 1933. gadā Džons Diksons Kārā pirmo reizi iepazīstināja publiku ar detektīvu-amatoru doktoru Gideonu Fellu. Varbūt varoņa izskats tika ņemts no cita detektīvu žanra korifeja — Gilberta Čestertona, un viņa nopelni detektīvu žanra vēsturē, pēc vairuma Kārā radošuma cienītāju domām, patiešām ir cienījami. Tā, rakstnieks Kingslijs Emiss savā esejā "Mani mīļākie detektīvi" nosauca doktoru Fellu par "vienu no trim lielajiem Šerloka Holmsa mantiniekiem".
Šajā krājumā iekļauti desmitais, vienpadsmitais un divpadsmitais romāni ciklā, kas stāsta par trim jaunām mīklainām mīklām, kuras jāizmeklē doktoram Fellam: "Tumšie brilles" (1939), "Kaste muļķim" (1939) un, pirmo reizi jaunā tulkojumā, "Cilvēks, kurš nebija bailīgs" (1940).