Oposums Šrēdingera

Ko dzīvnieki zina par nāvi — un ko tas var mūs iemācīt? Šimpanzes rūpējas par slimiem un sēro par kritušajiem radiniekiem. Orkas nedēļām ilgi nes sev līdzi mirušos mazuļus, it kā nespētu samierināties ar zaudējumu. Ziloņi pārklāj radinieku līķus ar... zariem un zemi, veicot primitīvu apbedīšanas rituālu. Bet oposums, ieraugot briesmas, izlikas par mirušu: iestājas paralīze, pazemina ķermeņa temperatūru, izsprauž mēli no mutes un izdala līķa smaku. It kā kaķis no Šrēdingera paradoksa, viņš ir gan dzīvs, gan miris vienlaikus. Kā pierāda spāņu filozofs Susana Monso, dzīvnieki ne tikai zina par nāvi: viņu attiecības ar to ir daudz dažādākas un pārsteidzošākas, nekā mēs varam iedomāties. "Oposums Šrēdingera" - dabaszinātnisks detektīvs, kas apvieno filozofisko terapiju ar jaunākajiem etoloģijas un salīdzinošās psiholoģijas datiem, un novērojumus par savvaļas dabu - ar pārdomām par eksistenciāliem jautājumiem.

Kā pierāda spāņu filozofs Susana Monso, dzīvnieki ne tikai zina par nāvi: viņu attiecības ar to ir daudz dažādākas un pārsteidzošākas, nekā mēs varam iedomāties. «Oposums Šrēdingera» — dabaszinātnisks detektīvs, kas apvieno filozofisko teoriju ar jaunākajiem etoloģijas un salīdzinošās psiholoģijas datiem, un novērojumi par savvaļas dabu — ar pārdomām par eksistenciāliem jautājumiem.
Par autoru: Susana Monso — filozofijas doktors (PhD), pasniedzējs Nacionālajā attālinātā izglītības universitātē Madridē loģikas, vēstures un zinātnes filozofijas katedrā. Pēta dzīvnieku kognitīvās spējas un sociālo uzvedību.