Pie tāfeles dosies… Vasīļkins!

«Bērniem jābūt gudrākiem par saviem vecākiem», – atkārtoja mamma. Bet man neiznāk būt gudrākam! Lūk, arī trijnieks ceturksnī iekļāvās, krievu valodā. Sabojā četrinieku un piecinieku kolonnu! Negodīgi: es taču labi rakstu, reiz es uzrakstīju veselu grāmatu par kustīgu pērtiķi. Un pēc tam vēl stāstu par to, kā es pazaudēju skolas somu. Un par briesmīgu, pretīgu Līzas Komarovas dzimšanas dienu. Un vēl, vēl… Labi, par visu pēc kārtas!

Mani sauc Dima Vasīļkins, es mācos trešajā «A» un pastāvīgi nonāku smieklīgās situācijās. Ne visas tās, protams, uzreiz šķiet smieklīgas – kā, piemēram, kad mēs ar Kostiķu iestrēgām pie viņa mājās līdz pat naktij. Bet tomēr man šādas reizes patīk – stāstīt tās vēlāk ir īsts prieks! Bet man nepatīk tikai tas: «Pie tāfeles dosies… Vasīļkins!» – vārdi, kurus mūsu skolotāja Svetlana Aleksejevna saka katru dienu. Par ko? Vai tiešām man bez šī «pie tāfeles» ir maz piedzīvojumu! Novērtējiet paši!

Jaunā Viktōrijas Ledermaņas grāmata ir mācību un izklaidējošu stāstu kolekcija no trešklasnieka dzīves, kas veidojas vienotā "romānā stāstos", pakāpeniski atklājot varoni lasītājam. Tomēr lasītājs šo varoni labi pazīst: Vasīļkins taču ir tik līdzīgs jebkuram deviņgadīgam skolēnam! Viktōrija Ledermaņa raksta viegli un aizraujoši. Rakstniecei izdodas radīt patiesu un neaizmirstamu tēlu - kā tas izdevās arī iepriekšējās grāmatās, kas kļuva par īstiem hitiem ("Kalendārs ma[ja]", "Pirmkursniece", "Tikai vienpadsmit! vai Šūri-mūri piektajā "D"", "Stundas nebūs!").