Inokentijs Smoktunovskis nav atstājis pamatīgas teorētiskas darbības, kas apzinātu viņa paša aktiera pieredzi un pētot viņa paša tehniku. Taču Inokentija Smoktunovska aktiera piezīmju burtnīcas, kas rakstītas uz laukiem ar darba piezīmēm, sniedz unikālu iespēju ieskatīties radošajā "iekšienē". Smoktunovska ieraksti kļuvuši par sava veida "melno kasti", kas saglabājusi datus par lomu radīšanas procesu. Ir notikušas mēģinājumi, jau ir no repertuāra izņemti izrādes, bet burtnīcas ar piezīmēm glabā lomas darba garu un gaitu, saglabā lomas slāņveida struktūru, kas dzīvajā izpildījumā iznāk kā vienota un monolīta. Redzēt nevienam nerādīto "sildīšanās" darbu autoru tekstā, saprast asociāciju loku, iekšējos gājienus, uzdevumus un mērķus katrā ainā, atlasi un atsevišķo pielāgojumu, redzēt, kā rodas autoru atradumi. Izpētīt aktiera "es" mijiedarbību ar tēlu, saprast šīs mijiedarbības likumus un mehānismus; atklāt aktiera darba metodes un veidus, kas "pievieno" sev "citu sajūsmu, citu skumjas"; redzēt, kā no "atkritumiem" minējumiem, asociācijām, norādēm, atmiņām izaug tēls. Visbeidzot, salīdzināt iegūto gatavo skatuves tēlu ar tēlu, kuru iztēlojies sev mākslinieks. Pateicoties Olgai Jehošinam un viņas darbam, apkopojot un analizējot Smoktunovska aktieru piezīmes, tas ir kļuvis iespējams. Ar šīs grāmatas palīdzību mēs varam pieskarties teātra "virtuvei" caur atmiņām un izcilā aktiera Inokentija Smoktunovska pieredzi, uzzināt, kā tieši viņš radīja princa Miškina, cara Fiodora, Golovļova, Hamleta tēlus.
Atstājot novārtā šī pētījuma mākslinieciskos darba rezultātus, kas vairākkārt aprakstīti teātra pētnieku rakstos un monogrāfijās, kas nodarbojas ar Inokentiju Smoktunovski, šajā grāmatā autoram vēlētos koncentrēties uz aktiera tehnikas analīzi, rekonstruēt viņa darba metodes.
Grāmata adresēta gan speciālistiem, gan visiem, kas interesējas par radošuma un lielā aktiera mantojuma problēmām.
