Vsevolods Ivanovs: Neizbēgamā rakstnieka dzīve

Vsevolods Vjačeslavovičs Ivanovs (1895—1963) — autora «Partizānu stāstiem», «Bruņotā vilciena 14-69», «Fakīra piedzīvojumiem» — paziņoja par sevi 1920. gadu sākumā, kad, pārvācoties no Sibīrijas uz Pēterburgu, nonāca Krievijas literārā procesa epicentrā: kļuva par grupas «Serapiona brāļi» locekli, sadraudzējās ar Borisu Pilņaku, Sergeju Jeseninu, Viktoru Šklovski, daudz sazinājās ar Gorkiju, iesaistījās polemikā ar Proletkulta ideologiem. Tomēr vēlāk viņa attiecības ar «oficiālo literatūru» vismaz sarežģījās: no «buržuāziskajiem» stāstiem, kas veidoja grāmatu «Noslēpums noslēpumiem», Ivanovs virzījās uz sadarbību ar varu — līdz pat dalībai Baltijas kanāla būves atspoguļošanā un pirmā padomju rakstnieku kongresa organizēšanā. Neiznīcināt sevi kā personību saspringtajā atmosfērā 1930. gadu otrajā pusē nebija viegli. Izskatās, ka Ivanovam tomēr izdevās saglabāt dvēselē to dārgumu, kas atšķir viņa labākos darbus, apvienojot reālismu un «ornamentālo» tēlainību, mantojošo folkloras, imāžistu un futuristu dzeju.