Petja un Potaps

Pirmā – tā ir pazīstama krievu tautas pasaka «Vīrs un lācis» A.N. Tolstoja pārstāstā. Vīrs bija strādīgs, sēja gan rutkus, gan miežus, bet lācis slinkoja, tomēr katru reizi cerēja iegūt daļu no ražas, ko izaudzējis vīrs. Lācis ir spēcīgs, bet muļķīgs. Vīrs ir vājāks, bet gudrs. Prāts šajā pasakā uzvar spēku. Tāpat ir arī dzīvē.

Vīrs un lācis visu laiku strīdējās, un tad mākslinieks Viktors Čižikovs izdomāja turpinājumu ar jauniem varoņiem – divām pasakām, kas saucas «Petja un Potaps» un «Petja glābj Potapu».

Šajās pasakās zēns Petja, vīra mazdēls no pirmās pasakas, un lāciņš Potaps, tā paša lāča mazdēls, sadraudzējas un visur palīdz viens otram. Viņi kopā vāca avenes, draudzīgi tās baudīja un pat nocirta sausu koku malkai. Un kad parādās ļaunais mednieks, kurš vēlas nogalināt veco lāci ar lāciņu un pārdot viņu ādas, viltīgais Petja izdomā, kā no viņa atbrīvoties. Ar drauga Potapa un vectēva lāča palīdzību viņš nosūta ļauno mednieku – ne vairāk, ne mazāk – kosmosā, kur viņš līdz šai dienai riņķo savā orbītā, bet kosmonauti viņu baro. Lai arī ļauns, tomēr cilvēks.

Galvenā Viktora Čižikova ilustrāciju vērtība ir īpaši svarīga mūsu laikā – tās nav biedējošas, pat kad lācis dusmojas, un ļaunais mednieks dalās savos asiņainajos nodomos. Mākslinieka radītajā pasaku pasaulē valda labestība un harmonija, un dzīvot tajā var bez skatīšanās atpakaļ un bailēm.