Sovju taka

«Es, protams, zināju šo iestādi, kas slēpjas Kadešu līnijas aizmugurē, un biju šeit ne reizi vien. Kurš tad no vēstures vai filozofijas fakultātes nezināja par kabaku “Blinadažs”? Tikai stūrgalvīgs un bezcerīgs muļķis...» Deviņdesmito gadu vidus, Pēterburga. Šeit, zem «Blinadaža» velvēm, tiks dibināts «noslēpumainās žēlsirdības ordenis», un divi galvenie romāna varoņi, pievilcīgi studentu muļķi, pusnopietni-pusjoko veltīs viens otru šī ordeņa bruņiniekiem; no šejienes viņi dosies uz sovju taku — cauri stabilajām nullēm un rēcošajām desmitajām, cauri neapšaubāmi atpazīstamajiem Pēterburgas dārziem, skvēriem, krastmalām un mākslas galerijām, cauri mākslas kafejnīcai Belinska ielā, kas atrodas starp cirku un «Zināšanu» sabiedrības lekciju zāli (tajā laikā Pēterburgas kultūra tieši atradās šajā posmā), kur dzejnieki un mākslinieki ilgi runāja par neiespējamā triumfu, — nezināmā un draudīgā nākotnē. «Septembra sākums. Pilnīgi sākums — vēl vasarīgs, bez rudens krāsām. Mēs stāvējām jaunā tirgus galerijas arkas, ko zīmējis arhitekts Kvarendžs, svaigā vējā, kas pūta no Nevas…»