Gribu gaismu un mieru...

Šalamova proza, nežēlīgs un precīzs liecība par GULAGu, ieņem vienu no nozīmīgākajām lapām Krievijas literatūras vēsturē XX gadsimtā. Tomēr pats Šalamovs uzskatīja sevi par vairāk dzejnieku nekā prozaiķi. Paliekot neredzamā nometņu stāstu ēnā, Šalamova dzejas darbi veido ievērojamu daļu no viņa radošā mantojuma. Saskaņā ar autora atzīšanos, dzeja bija viņam „glābjošs talismans” un spēka avots necilvēcīgajos nometņu dzīves apstākļos, viņa „ceļvedis”. Ienirstot pasaules kultūrā un vēsturē, vēršot skatienu uz dabu, Šalamovs raksta savu „līrisko dienasgrāmatu”, dzejoļus, kas vienlaikus ir „skaidri un neizprotami”. Šajā izdevumā iekļauti dzejas darbi, kas veidojuši ciklu „Kolimas piezīmes” (1949–1953), radīti Tālajos Ziemeļos, kā arī izvēlēti dzejoļi, kas rakstīti dažādos gados pēc atgriešanās no nometnes.