Marina apmeklē «nāves kafejnīcu» — savdabīgu klubu, kur cilvēki, daloties savos stāstos un domās, var mazināt sāpju sajūtu par tuva cilvēka zaudējumu. Nesen Marinas mamma ir mirusi. Pagātnē viņa atteicās no savām ambīcijām, pameta universitāti, kurā plānoja rakstīt disertāciju. Sapratusi, ka bez darba ilgi neizturēs, Marina ieguva darbu skolā kā laboratorijas asistente. Darbs ļauj viņai aizmirsties. Viss, ko viņa dara pēc mātes nāves, — cenšas aizmirsties. Un vēl — atcerēties… Kad Marinai bija pieci gadi, viņas ģimene pārcēlās uz nelielu dienvidu pilsētu. Tur Marina iepazinās ar Karinu, un meitenes uzreiz kļuva par labākajām draudzenēm. Pat mātes sauca viņas abas «Marinka-Karinka», bet Liza, Marinas vecākā māsa, briesmīgi greizsirdēja uz jauno draudzeni. Skola, pastaigas mežā, ceļā uz kuru jāapiet kaimiņienes raganas, vecmāmiņas Ninas māja; nebaidīgas bērnu noslēpumi. Meitenes pieauga, plānoja dzīvi, bet noslēpumi kļuva arvien liktenīgāki: reiz Marina uzzināja, ka viņas vecākā māsa ir stāvoklī. Marinu aizveda uz Maskavu, Liza palika uz perona, saikne ar Karinu pakāpeniski izplēnēja. Pēc piecpadsmit gadiem pie Marinas dzīvokļa durvīm parādās meitene. Viņa ļoti atgādina kādu, bet ko? Uz Karinu, Lizu, mammu vai uz viņu pašu?..
-medium.webp)
