Neskatoties uz nosaukumu, šī grāmata nemaz nepretendē uz enciklopēdiskumu mūsdienu korejiešu mākslas aprakstā un pat nemēģina pieminēt visus ievērojamos māksliniekus valstī. Tieši otrādi, tā demonstrē ārkārtīgi personīgu tēmu un sižetu izvēli, piemēram, stāsta, kā mākslinieki raugās uz strauji augošajām un atjaunotajām korejiešu pilsētām un saprot, ka to veco vecmāmiņu māju, kurās viņi uzauguši, vairs nav. Un tieši tur viņiem gribas atgriezties. Par to, kā astoņdesmitajos gados mākslinieki ēda krekerus ar sasietām rokām, un pirmais korejiešu performans, kas paredzēja pilnvērtīgu auditorijas dalību, sastāvēja no kopīgas rīsu dzēriena makoli dzeršanas un uzkodu pančhanu ēšanas, un arī tagad mēs redzam, kā slavenais režisors Hongs Sansu viņa aktieri ekrānā vienkārši ēd, dzer un runā par neko. Vēl korejiešu mākslinieki un rakstnieki stāsta par strauji augošo skaistumkopšanas industriju un pretestību vecumam, par to, ka, aplūkojot apkārt, viņi pēkšņi atklāj sevi apkārtējo neīsto cilvēku vidū, varbūt, kiborgu vidū, vai varbūt visa mūsu realitāte ir vienkārši kāda dīvaina, virtuāla spēle. Viņu darbu varoņi izjūt vēlmi pārvērsties kokā — jo tikai koki ir dzīvi un īsti. Izskatās, ka šis stāstījums pat nav par mūsdienu mākslu, bet par pašu Koreju. Kā atzīmēja viens no šīs grāmatas varoņiem, An Kjonsu: parastiem cilvēkiem vienkārši nav laika domāt par to, kas ar viņiem notiek, viņiem ir jāskrien ļoti ātri, tāpēc par visu šo ir jādomā tieši māksliniekiem. Tikmēr grāmatas autoram nemaz nešķiet, ka izvēlētās tēmas un sižeti pieder tikai tālajai korejiešu realitātei, varbūt tās spēj atklāt kaut ko arī mūsos pašos.
