Jevgeņijs Onegins

Pēc 1958. gada Puškina romāna iznākšanas, ko ilustrējusi Līdija Timošenko grizailes tehnikā, māksliniecei ne tikai nenāca miers — negaidīti daudziem viņa pagrieza muguru savam «Oneginam» («neviens par to nav vainīgs, izņemot mani, jo es to izdarīju pārāk vēlu, bet tagad dzīve ir devusies uz priekšu») un… atkal ķērās pie «Onegina» ilustrēšanas. Pielāgojoties jaunajam laikam, Līdija Jakovļevna sāka meklēt lielāku brīvību, vieglumu, lakonismu formā, vienkāršību. Viņa pārvērš visu sēriju krāsainās litogrāfijas tehnikā, skopā krāsu gammā. Bet tas nebija tikai pāreja uz citu tehniku, bet jauni bezgalīgi mokoši meklējumi vislielākās izteiksmības un dzejas.

Darbs pie jaunās grāmatas ilga vairāk nekā sešus gadus. Tāpat kā variants ar grizailēm, litogrāfijas iznāca tikai vienu reizi, 1966. gadā.

Teksts tiek drukāts pēc izdevuma: A. S. Puškins. Darbi trīs sējumos. Otrais sējums. — M.: Mākslinieciskā literatūra, 1986.

Grāmatā izmantoti mākslinieka L. J. Timošenko ģimenes arhīva darbi