Balāde par mazo buksieri

Ikviena no mums dzīvē ir līdzīgas viens otram dienas un pasakaini sapņi, kas pārsteidz naktī; rutīna un piedzīvojumi; pienākumi un sapņi. Sapņi beidzas ar pamošanos, bet dažreiz tie paliek atmiņā un it kā tiek pārnesti realitātē. Sapņi piepildās reti, bet cik skumji būtu mums bez tiem. Par to ir "Balāde par mazo buksieri", pirmo reizi publicēta 1962. gadā Leningradas žurnālā "Kostjors". Jozefam Brodskim, kuram tolaik bija divdesmit divi gadi, šī publikācija kļuva par pirmo un gandrīz ceturtdaļgadsimtu vienu no ļoti nedaudzajām dzimtenē.
Izskatās, ka Brodskis nojauta pārbaudījumus, kas viņu gaidīja priekšā. Okeānam pieder sirds ostas buksierim, kurš it kā aizliedz sev sapņot, un sapnis pats piepildās blakus tam — ostā, uz Nevas krastmalām, aiz loga. Un galu galā tas aizrauj viņu sev līdzi, tālumā. Jaunais dzejnieks un jo vairāk viņa mazais varonis par to nerunā tieši, viņiem tas, šķiet, ir tikai minējums, redzamās iezīmes, kuras piešķīra māksliniece Kasja Deniseviča.