Dovmont

Dūdi, vējš! Šūmē, koki! — zem šī burvju vārda lietuviešu priesteri Pikuolisa, nāves valdnieka, nes savam kungam asi upuri! Uz viņa melnā altāra nonāca arī Igors Rančis, jauns aspirants no Sanktpēterburgas, kurš ieradās Lietuvā, lai atbrīvotu savu ģimeni no senā dzimtas lāsta, ko vēl 13. gadsimtā uzlika lietuviešu princis Mindovgs...

Pie pagānu bungām Igora dvēsele iemiesojās viņa tālā senča, lietuviešu kuņigasa Dovmonta, pagāna, valdnieka, karaļa… un uzticīgā Pleskavas prinča, kristībā — Timofeja, ķermenī.

Un jau no kaujas zirgu soļiem zeme dreb zem Rakovora sienām! Rūc kaujas trompetes, mirdz rokās zobeni. Spēcīgais kara vējš nes uz krustnešu pulkiem Dovmonta bargu draudzi...

Viltīgais ienaidnieks ir sakauts, tomēr miera līguma nosacījumi vispār netiek izpildīti: slepeni nosūta vienības uz Pleskavas zemju izlaupīšanu, un jau skaidrs, ka jāmeklē nodevējs... vai nodevēji.

Turklāt cilvēku laupītāji ir pilnīgi apvainojušies, un vēl uz Krieviju ir nākusi liela nelaime — princis Andrejs, izprasījis no mongoļu hana atļauju uz Lielo Vladimiras princi, uzsāka karu pret savu vecāko brāli Dmitriju...