Centrālās un Austrumeiropas māksla kopš 1950. gada

Mākslas vēsturē otrajā pusē XX gadsimtā centrālās un austrumeiropas reģionam ir hibrīda statuss plašas robežteritorijas starp "Rietumiem" — kapitālistisko Eiropu, kurā šajā laikā notika pāreja no neovangarda uz postmodernismu, un PSRS, kurā vārījās nevienlīdzīga cīņa starp arhaizējošo sociālistisko reālismu un... neatkarīgo mākslu, kas izveidojās izolācijā. Šis robežas statuss izskaidro gan uzmanības trūkumu uz "austrumu bloka" valstu mākslu, gan tās daudzveidību, kas veidojās pastāvīgā dialogā ar Rietumiem un PSRS un radīja daudzus oriģinālus fenomenus, no kuriem daži palika ēnā, bet citi attīstījās jau pēc pārbūves laika. Rubena un Maijas Foukss grāmata ir viena no pirmajām mēģinājumiem apkopot šo pieredzi. Tā ievieš lielu arhīvu materiālu apjomu un apskata dažādas mākslinieciskās tendences Austrumvācijā, Polijā, Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, bijušajā Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā, konstruējot reģiona mākslas vēsturi, bez kuras nav iespējams novērtēt šo valstu pašreizējo novatorisko mākslu.