Fotogrāfija un tās mērķi

Dzejnieks un prozaiķis, kritiķis un mākslas zinātnieks, teorētiķis un mākslas praktiķis, kā arī režisors, aktieris un televīzijas vadītājs (plus, protams, publicists un sabiedriskais darbinieks, estēts un kreisais, marksists un franču lauksaimnieks, joks un, galu galā, kultūras figūra), Džons Bērdžers ir radījis (sintizējis, strukturējis) īpašu stilu un stāstīšanas veidu, kurā dažādi mākslas veidi, mākslinieciskās skolas un virzieni, kā arī atsevišķas radošās biogrāfijas ieņem varoņu un sižeta figūru lomu. <...> autoru pieeja faktūrai šeit vienmēr ir plašāka par izteikto tēmu un ietver daudzus zemūdens straumes un intereses, daudzslāņainu naratīvu, kas spēj atklāties vēlāk, caur padziļinātu konteksta izpratni. Jo ilgāk tu esi šādā grāmatā, jo tā ir iedarbīgāka un dziļāka, jo otrais elpas vilciens, kas pieslēdzas tās saturam, pieder jau lasītājam. Viņa uztverei.

Grāmatā britu rakstnieka un mākslas kritiķa Džona Bērdžera (1926-2017), speciāli sastādīta autoram krievu lasītājiem, iekļauti dažādu gadu esejas, kas veltītas fotogrāfijai, sistēmas funkcionēšanas principiem pēc kara mākslā, kā arī dažām svarīgām kultūras figūrām 20. gadsimtā, no Majakovska līdz Le Korbuzjē. Teksti, galvenokārt rakstīti 1960. gados, satur gan reakciju uz tā laika notikumiem (Če Gevaras nāve, Sūzanas Zontagas grāmatas "Par fotogrāfiju" iznākšana), gan arī universālākas darba teorijas un mākslas vēstures jomā ("Kubisma moments", "Vēsturiskā funkcija muzejā"), kas joprojām nav zaudējušas savu aktualitāti.