Kukurūzu cilvēki

XX gadsimts - "zvaigžņu stunda" Latīņamerikas literatūrā. Jaunu latīņu amerikāņu prozas sākumu parasti uzskata par 1949. gadu. Tieši tad parādījās pirmās "maģiskās grāmatas" - "Kukurūzu cilvēki" Astoress un stāsts "Zemes valstība" Aleho Karpentiera. 
"Tās dzīvo iekšējā dzejiskā vārda enerģijā" - tā teica Migels Anhels Astoress par latīņu amerikāņu autoru romāniem. "Kukurūzu cilvēki" aizrauj lasītāju gūstā ar pirmajiem vārdiem, iegrimdina biezā maģiskā reālisma atmosfērā. Notikumi pārvēršas leģendās, kur nekad nevar atšķirt patiesību no meliem, un realitāti no izdomājuma. 

Grāmatas sižets ir vienkāršs. Gaspārs Iloms, kuru sargā truši ar kukurūzas lapu ausīm, sarunājās ar indiāņiem, lai traucētu alkatīgajiem tirgotājiem izcirst un izdedzināt mežu netālu no Pisisguillito ciemata. Daudzi alkatīgie devās uz to pasauli no viņa rokas, bet pēc tam Mačohans, indiānis, kuru sieva-ispāniete pārveidoja pēc saviem ieskatiem, nopirka indi un saindēja Gaspāru. Bet nevar vienkārši tā nogalināt cilvēku, ja viņu sargā dzeltenie truši, kuriem nav ne noslēpumu, ne draudu, ne attālumu. Cīņa turpinās. Jauna nodaļa sāk jaunu stāstu par visdažādākajiem cilvēkiem: par lāstu mocīto ģimeni, par atvērušos aklo, kurš meklē aizbēgušo sievu, par pastnieku, kurš pārvēršas kojotā. Notikumi aptver gan ciemus, gan pilsētas. Autors rāda dzīvi tādu, kāda tā ir, brīnīdamies par katru tās izpausmi, no meža zvēriem līdz gudriem šamaņiem, no kukurūzas laukiem līdz viesuļvētrām kalnu ielejās. Viss šis ir viņa pasaule, viņa zeme, viņa dzimtene. 

"Kukurūzu cilvēkos" - Gvatemalas gars, stāsts, kuru nevar atrast enciklopēdijās un rokasgrāmatās. Ja jūs interesē Dienvidamerikas kultūra un neesat vienaldzīgi pret maģiskā reālisma žanru, neizlaižiet garām. Tas ir viens no labākajiem Latīņamerikas literatūras paraugiem no ģeniālā rakstnieka, kurš saņēma Nobela prēmiju 1967. gadā.